Ķīniešu vīraka dedzinātāju kultūras vēsturi var izsekot līdz "ding" (seno ķīniešu bronzas trauka veids) Shang un Zhou dinastijās. Senās ķīniešu dings kalpoja dažādiem mērķiem, tostarp gaļas gatavošanai un upuriem. Senči izlēja savus resursus, lai lūgtu debesīm svētības, meklējot dievišķo aizsardzību savām ciltīm un tautām. Tomēr tas ir diezgan atšķirīgs no vīraka dedzinātājiem, kurus mēs redzam šodien.
Tanu dinastijas dzejnieka Li Bai dzejolis "Raugoties uz ūdenskritumu Lu kalnā" ir nodots cauri laikmetiem. Dzejolī ir aprakstīta aina Lu kalna vīraka virsotnē, kur uzlecošā saule met purpursarkanu dūmaku pār kaskādes ūdenskritumu, parādot Tanu dinastijas varenību un mūsdienu cilvēku mīlestību pret vīraka dedzinātājiem. Cilvēku ikdienas dzīvē vīraka primārā funkcija tika uzskatīta par Budas vai senču pielūgsmes rituālu. Tomēr vīraka dedzinātājus loloja arī zinātnieki un literāti. Novietojot to zālē vai uz rakstāmgalda darba kabinetā, vīraka kociņa iedegšana lasīšanas laikā radīja brīnišķīgu tēlu "skaista sieviete, kas lasīšanas laikā piešķir naktij aromātu". Garīgais vīraka dedzinātājs piesātina cilvēkus ar lielāku dzīves un gara izjūtu, šķērsojot laika tuneli, lai meklētu un novērtētu plašo un dziļo vēsturi un kultūru.
Pēc tam, kad Indijas budisms tika ieviests Ķīnā, tas mijiedarbojās ar vietējo kultūru, pakāpeniski mainot savu izskatu un integrējoties tradicionālajā ķīniešu kultūrā. Konfūcisms, budisms un daoisms veidoja ķīniešu kultūras galveno virzienu. Vei un Jin dinastiju laikā cilvēki budismu interpretēja caur Laozi un Džuandzi objektīvu. Pēc Austrumu Jin dinastijas budisma filozofija saplūda ar metafiziku, gūstot plašu atzinību literātu vidū. Līdz Ziemeļu un Dienvidu dinastijai budisma neatkarīgais statuss kopā ar tā dziļo garīgo un kultūras ietekmi sasniedza savu zenītu. Jo īpaši Bodhidharmas, pirmā dzenbudisma patriarha ierašanās Ķīnā iezīmēja Ķīnas dzenbudisma sākumu. Visā valstī uzplauka budistu tempļu un svētnīcu celtniecība, un vīraka dedzinātājus kā rituālus sāka plaši izmantot.
